Pasākumu radīšana manā dzīvē: stāsts par aizraušanos

Pārfrāzējot tautā bieži skandinātu teicienu “Par pasākuma organizatoru nepiedzimst, par to kļūst”, gribētos tikai daļēji piekrist. Jā, nepiedzimst, tas vienkārši fiziski nav iespējams, jo ne kur rāciju iestiprināt, ne scenāriju rokās paņemt, bet pirmie pasākuma organizatora aicinājuma asniņi sāka līst laukā no manas būtības jau tālajos 90tajos gados.

Nopietns pasākuma plāns tika tapināts katrā dzimšanas dienā un neiztika arī bez dekorācijām, vadīšanas un protams, vienreizējām paralēlajām aktivitātēm, lai viesiem sniegtu gan pārsteiguma brīžus, gan wouw efektu. Ziemassvētkos, lielākā radu pulkā, obligātā sadaļa bija koncertprogramma ar visām Ziemassvētku dziesmām, dzejoļiem un rotaļām, kas bija pamatīgi atstrādātas dziedot pilnīgi visos mazpilsētas pasākumos, sākot ar skolas un mūzikas skolas koncertu, pensionāru vakara muzikālo sadaļu un beidzot ar muzikālo pavadījumu Ziemasstvētku vakara dievkalpojumā baznīca. Un protams, ir pasākums, ko šajā ievadā nekādi nevar izlaist, tas ir Oskara Kalpaka ielas Lielkoncerts “parciņā” pie mājas, kuram par godu notika tiešām liela gatavošanās, apkārtējo iedzīvotāju ielūgšana, tērpu gatavošana, pa vidu kaut kāda viedokļu nesakritība (tomēr mākslinieciskie prāti bija nopietnā sasprindzinājumā), bet viss beidzās ar grandiozu koncertu, stāvovācijām un ziediem māksliniekiem. Rezumējot — katrā no mums ir kāds iekšējs dzinulis, tāds mazs “klikšķis”, kas jau agrā vecumā liek darīt lietas, kas patiesi aizrauj un sagādā gandarījumu.

Nākamais atskaites punkts, kas šo pasākumu organizēšanas dzirksti uzšķīla ar jaunu jaudu, bija Jānis Stabiņš, Biznes vadības koledžas īpašnieks, kurš man uzticēja noorganizēt darbiniekiem Ziemassvētku pasākumu. Tajā laikā strādāju koledžā par studentu koordinatoru — darbā, kur viss bija sakārtots, paredzams un, godīgi sakot, mazliet par klusu manai dabai. Un tad atgriezās azarts, adrenalīns un sajūta, ka beidzot esmu savā elementā un varu darīt tiešām to, kas man patīk.

Pēc šīs pieredzes sapratu — nākamajos darba meklējumos man obligāti jāliek uzsvars uz to, ka viens no maniem pienākumiem ir pasākumu organizēšana. Un man paveicās — ELKO Grupa man šo iespēju uzticēja. Tur katru notikumu varēju pārvērst piedzīvojumā un svētkos. Ar katru gadu un katru pasākumu es augu un pilnveidojos. Arvien vairāk gribējās radīt ko jaunu, nebijušu un patiesi atmiņā paliekošu. Tapa 8. marta sveicieni ar “Elko Band”, kurā spēlēja muzikālie ELKO džeki. Filmējām Līgo dziesmu videoklipus. Atbalstījām kolēģi konkursā, visām dāmām ierodoties darbā sarkanās kleitās. Skrējām pa ELKO ēkas jumtu zaķu kostīmos, filmējot Lieldienu video. Un vēl, un vēl. Līdz brīdim, kad sapratu — šai manas personības šķautnei ir jāļauj iet plašumā.

Tāpēc pieteicos darbinieku atlasei pie jaudīgās un talantīgās pasākumu organizatores Sindijas Vildes. Izturēju konkursu ar vairāk nekā 600 dalībniekiem un kļuvu par vienu no aģentūras “Bordo” pasākumu arhitektēm. Un te jau sākās pavisam cits līmenis — cits ātrums, cits skatījums uz pasākumu industriju. Pirmais pasākums, kur mani iemeta teju nesagatavotu (kopā ar vēl vienu meiteni, kura arī pretendēja uz šo amatu), bija jauna auto salona atklāšana ar Paula Jonass piedalīšanos. Mans “postenis” pasākumā laikā bija pie viņa — īstajā brīdī dot zaļo gaismu, kad jāierodas pasākumā ar motociklu, vienlaicīgi ar salūtu. Lieki piebilst — stresa līmenis brīdī, kad rācijā paralēli risinās desmit dažādi procesi, bija augsts. Bet, acīmredzot, kaut ko izdarīju pareizi, jo šo darbu ieguvu es.

Tā sākās mans ceļš aģentūrā “Bordo” un arī darba attiecības, kas ar laiku pārauga draudzībā ar Sindiju. Līdzās grandioziem korporatīvajiem pasākumiem, dzimšanas dienām un kāzām mēs devāmies arī uz pasaules mēroga kāzu organizatoru kongresu Meksikā — tas bija īsts wow. Šis notikums atvēra pavisam citus apvāršņus. Un, brīvi komunicējot ar pasaules līmeņa aģentūru pārstāvjiem, vēlreiz pārliecinājos — viņi arī ir tikai cilvēki. Fantastiski, harizmātiski, bet vienlaikus ļoti sirsnīgi un atvērti.

Kā jau visiem, kas patiesi deg par to, ko dara, arī man pienāca brīdis, kad viss kļuva par daudz. Kad temps ir tik straujš un spriedze tik nepārtraukta, ka vienā mirklī gribas apstāties, ieelpot un pateikt — pietiek. Laiks sev, mieram, atpūtai… namaste. Bet patiesībā… no sevis neaizbēgsi. Tas iekšējais dzinulis nekur nepazūd — tas atgriežas un klusi atgādina, cik ļoti pietrūkst to emociju, tā spriedzes, tā adrenalīna, kas, jāatzīst, rada pat nelielu atkarību. Un tu saproti — tev tas pietrūkst. Ne tikai skaistie mirkļi, bet arī haoss, atbildība, nogurums un tas brīdis pēc visa, kad vari atviegloti uzelpot un sajust — jā, tas bija tā vērts. Un tu atgriezies. Citā formātā, ar savu redzējumu un savu tempu — bet atgriezies.

Lai radītu svētkus. Lai svinētu dzīvi. Un lai katru reizi, kad klients ir patiesi priecīgs, ar smaidu sev klusi uzsistu pa plecu un zinātu — tas ir tā vērts. Jo radīt svētkus nav tikai darbs, tas ir prieka un adrenalīna mikslis, kas kļūst par neatņemamu daļu no tevis.